kažokiem - Synonyms of kažokiem | Antonyms of kažokiem | Definition of kažokiem | Example of kažokiem | Word Synonyms API

Article	Example
Leopardkaķi	Severcova sistemātisko iedalījumu akceptēja 1917. gadā britu zoologs Redžinalds Pokoks (). Ģints nepieciešamība tika pamatota ar galvaskausa un kažoka īpatnībām, salīdzinot ar citām savvaļas kaķu sugām. Visām leopardkaķu sugām kažokiem ir raksturīgie leopardveidīgie plankumiņi. Parasti tie ir pildīti, retu reizi - rozetveidīgi. Reizēm plankumiņi sakārtojas virtenē kā svītra paralēli mugurkaulam, bet tie nekad neveido svītras, kādas tās ir raksturīgas kaķu ģints ("Felis") sugām. Arī galvaskausa uzbūve abām ģintīm ir atšķirīga. Pokoks leopardkaķu ģintī klasificēja 3 sugas - Āzijas leopardkaķi ("Prionailurus bengalensis"), rūsgano kaķi ("Prionailurus rubiginosus") un Āzijas zvejniekkaķi ("Prionailurus viverrinus"). Pokoka sistemātika tika plaši pieņemta sistemātiķu vidū.
Meža sesks	Seski, īpaši ar tumšajiem kažokiem, var sapāroties ar ļoti reto Eiropas ūdeli, tad piedzimst seska un ūdeles hibrīds. Dažos Lielbritānijas reģionos savvaļā izbēgušie mājas seski ir sapārojušies ar meža seskiem, radot meža-mājas sesku hibrīdus. Bieži hibrīdiem ir mazāk izteikta sejas maska, tiem ir gaiša pakakle un gaišāks matojums, īpaši pavēderē. Lai gan reizēm mēdz būt hibrīdi, kas ārēji nav atšķirami no "īsta" meža seska. Eiropas meža sesks pārojas arī ar stepes sesku. Mājas sesks iespējams ir radies tieši no meža seska un stepes seska hibrīda.
Žirafes	Žirafei grūsnības periods ilgst 400 - 460 dienas. Parasti piedzimst viens mazulis, lai gan ļoti retos gadījumos piedzimst dvīņi. Tikko dzimusi žirafe ir apmēram 1,8 metrus augsta. Jau pēc dažām stundām mazulis spēj skriet savai mātei līdzi. Pirmās 2 nedēļas mazuļi ļoti bieži guļ zemē, tikmēr mātes tos apsargā. Pastāv uzskats, ka, žirafēniem guļot, to kažokiem ir vislabākais kamuflāžas efekts. Mātes ar maziem, nesen dzimušiem mazuļiem cenšas veidot kopīgu baru. Reizēm mazuļi tiek atstāti vienas mātes uzraudzībā, kamēr pārējās dodas baroties uz attālāku vietu. Tēviņi mazuļu audzināšanā nepiedalās.
Sliņķi	Sliņķi ir izcili piemērojušies dzīvei kokā, stundām karājoties ar kājām gaisā kādā zarā vai lēnām pārlienot uz citu zaru. Daži sliņķi paliek vienā kokā gadiem. To lielie, āķveidīgie nagi, garās rokas un mēle nodrošina sliņķim spēju ilgstoši karāties vienā vietā un vienlaicīgi aizsniegt apkārtējās lapas. Tā kā sliņķiem ir ļoti lēna vielmaiņa, tie ēd salīdzinoši maz, lai gan labi paēdušam sliņķim ⅔ no kopējās masas aizņem tā vēders. Gandrīz visa dzīve sliņķim notiek ar kājām gaisā. Tie arī guļ, karājoties ar kājām gaisā. Dienas laikā miegā noguļot apmēram 18 stundas. Guļot tie saritinās kamolā, ieliekot galvu starp rokām, bet pēdas saspiežot cieši kopā. Šādi guļot, pateicoties saviem pelēkzaļajiem kažokiem, tie izskatās kā daļa no koka un to galvenie ienaidnieki jaguāri un neotropikas harpijas tos nepamana. Ar kājām gaisā mātīte arī dzemdē. Pēc dzemdībām mazulis uzrāpjas uz mātes un tur paliek, līdz spēj paši par sevi parupēties.
Baldones observatorija	Tika izbūvēti pirmie 4 novērošanas paviljoni (ar visai eksotiskiem nosaukumiem: "Zvaigžņu laboratorija", "Saules māja" u.tml.), no kuriem vienā 1959. gadā iekārtoja atsevišķu telpu ar atbīdāmu jumtu, kur atradās uz to brīdi lielākais teleskops Latvijā (objektīva diametrs ir 20 cm). Drīzumā teleskopam pievienoja vienu no diviem PSRS esošajiem elektrofotometriem, ar ko noteica debesu ķermeņu fizikālās īpašības. Ar teleskopu strādāja jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki Zenta un Andrejs Alkšņi, kas fotogrāfiskā ceļā noteica tā saucamā oglekļa zvaigžņu krāsu starpību, bet Guntis Ozoliņš noskaņoja radiotehnisko aparatūru Zemes mākslīgo pavadoņu radiosignālu pierakstīšanai. Jaunākais inženieris Vladimirs Peļipeiko darbojās ar aparatūru, kas uztvēra Saules radiouztarojumus pusotra metra īsviļņu diapazonā, inženieris Arnis Kundziņš sekoja astronomiskā pulksteņa precizitātei. Lai izmantotu optisko teleskopu, bija jāsagaida februāra, marta tīrās, zvaigžņotās debesis, un jābruņojas ar bieziem jērādas kažokiem, siltiem zābakiem un cimdiem, kas tomēr nepasargāja no stingstošām rokām, jo fotoplates, kas uzņem tālos spīdekļus, bija jāmaina kailām rokām. Pierakstus veica zinātniskā līdzstrādniece Ārija Alksne un inženieris Gunārs Spuļģis. Te bija vienīgā observatorija Padomju Savienībā, kas pētīja sarkanos milžus — maiņzvaigznes ar samērā zemu temperatūru (no +1500 °C līdz +3000 °C), lielas pēc izmēriem ar ļoti retinātu atmosfēru, kuri tika iedalīti C (oglekļa) un S (cirkonija) spektra tipos. M (titāna) zvaigznes pētīja observatorijas vadītājs Jānis Ikaunieks.