Top 10 similar words or synonyms for paklausība

monoteismu    0.837565

cilvēcība    0.837163

amorāla    0.834955

godīguma    0.825424

bezjēdzīgi    0.824367

māzhāb    0.823112

dīn    0.818087

kontracepcijai    0.817433

saprātīgs    0.815867

bijāt    0.811067

Top 30 analogous words or synonyms for paklausība

Article Example
Islāms Islāma būtība ir pakļaušanās Dievam un Muhamedam. Tāpēc divi nozīmīgākie koncepti islāmā ir "tauhīd" ("islāma monoteisms") un "ibāda" - padevība un paklausība Dievam.
Konservatīvisms Konservatīvisms ir: 1) tieksme saglabāt bez pārmaiņām visu esošo, neuzticēšanās un pretošanās jauninājumiem; 2)politiskās domas strāvojums un politiskā kustība, kas aizstāv vēsturiski izveidojušās valsts un sabiedriskās dzīves formas jauninājumiem, balstās uz tradicionālām vērtībām, tādām kā ģimene, reliģija, nācija, paklausība varai, un piesardzīgi vai negatīvi izturas pret brīvības un vienlīdzības idejām.
Maltas ordeņa vēsture 1107. gadā Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jaunizveidoto kopienu par mūku brālību (angl. "Brotherhood") un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās hospitālis. Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība). 1113. gada 5. februārī pāvests Pashālijs II (it. "Papa Pasquale II') apstiprināja kopienas regulu, atbrīvojot brālību no nodokļu maksāšanas.
Aborts Kristietības pozīcija balstīta uz bausli "tev nebūs nokaut". Kristieši uzskata, ka cilvēks rodas nevis pakāpeniski dzīves gaitā, bet olšūnas apaugļošanas brīdī, kad izveidojas jaunā dzīvība. Tas tiek pamatots ar novērojumu, ka turpmākā augļa attīstība ir pakāpeniska, bez straujiem lēcieniem un pārmaiņām. Arī iepriekš minētajā 12. vai 22. nedēļā augļa attīstībā nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas, pēc kurām varētu secināt, ka šis auglis, kas iepriekš nebija cilvēks, tagad ir cilvēks. Tātad tiek uzskatīts, ka mātes ķermenī augošais embrijs jau no paša sākuma ir cilvēks. Cilvēka nogalināšana, ja šis cilvēks neapdraud citu cilvēku dzīvību, ir nepieļaujama. Tā nav tikai akla paklausība bauslībai, bet arī saprātīgs spriedums. Ja cilvēku drīkstētu nogalināt tad, ja viņš kādam var kļūt par apgrūtinājumu vai vājuma brīdī pats vēlētos beigt dzīvi, tad cilvēka dzīvības vērtība un cieņa būtu būtiski iedragāta, un tam varētu būt katastrofālas sekas. Turklāt termina "cilvēks" definīcijas sašaurināšana var novest pie lielākās daļas homo sapiens sugas pārstāvju izslēgšanas no šīs kategorijas.
Islāms Otrs šīs monoteisma kategorijas aspekts ir tas, ka par paklausības objektu jāatzīst tikai Dievu. Tas nozīmē, ka Dievs ir vienīgais, kurš nosaka atļauto un aizliegto. Tas nozīmē, ka vietējā vara un cilvēki individuāli savās dzīvēs, nevar noteikt, kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Viņiem ir jāņem par atļauto un aizliegto atbilstoši Dieva norādījumiem atklāsmē. Šādi monoteismā tiek atzīts, ka Dievs ir vienīgais likumdevējs un ka nekas nav pielūgsmes un paklausības vērts kā vien Dievs. Tā kā elite izdomāja likumus savām vajadzībām, tad viņi nevēlējās, ka Dievs iejauktos ar Saviem likumiem viņu dzīvēs un noteiktu kā jādzīvo viņiem un sabiedrībai kopumā. Līdzīgi individuālā līmenī, cilvēkiem ir vēlme domāt par sevi, ka viņi ir lieliski cilvēki, kuri nepārkāpj aizliegto. Tā kā aizliegto nereti ir grūti nepārkāpt, tad tā vietā lai censtos nepārkāpt, viņi sāk izdomāt citas aizliegtā un atļautā robežas. Muhameda sludinātajā monoteismā šāda prakse tika nosodīta kā sevis pielūgšana un paklausība, jo pielūgsmei un paklausībai ir jābūt pret Dievu. Muhameds norādīja, ka arī kristieši un jūdaisti šādā veidā pielūdz savus garīdzniekus, jo tie viņiem atļauj to, ko Dievs ir aizliedzis, un aizliedz to, ko Dievs ir atļāvis. Kā vienu no piemēriem, Muhameds norādīja uz mūkiem, kuriem ir celebāts un citi dzīves aizliegumi, lai gan Dievs neko tādu nav aizliedzis. Šo aizliegumu ir izdomājuši cilvēki, un tie, kuri paklausa pretēji Dievam, ir pārkāpuši monoteismu un šādi pielūdz līdztekus Dievam aizliegumu izdomātājus.
Islāms Muhameda vēsts noliedzēji noliedza arī Monoteismu Dieva pielūgsmē un Paklausībā. Tas nozīmē, ka pielūgsme un paklausība ir tikai Dievam. Piemēram, nedrīkst vērsties ar lūgšanām ne pie viena cita kā tieši un nepastarpināti pie Dieva. Arābu pagāni uzskatīja, ka tikai īstās problēmās un grūtību laikos viņi var vērsties tieši pie Dieva. Mierīgos laikos viņi vērsās pie starpniekiem, kuri aizbilstu viņu vietā labu vārdu Dievam. Šie starpnieki bija dažādi mirušie cienīti par dievbijību vai citām labām īpašībām - svētie. Gluži tāpat kā mūsdienu katoļi vai pareizticīgie vēršas ar lūgumiem pie svētajiem. Par dievībām (pielūgsmes objektiem) tika padarīti arī daži miruši pravieši, Jaunava Marija, un pat personificētas Dieva īpašības. Kā arī dažādi citi pielūgsmes objekti (elki), kuru izcelsme nav zināma. Muhameds aicināja apkārtējos uz monoteismu un pielūgt tikai Dievu un bez starpniekiem un līdziniekiem. Atteikšanās no elkiem, nozīmētu Mekai lielas finansiālās grūtības. Meka tajā laikā bija pagānu svētceļojumu mērķis. Viņi ceļoja uz Kaabu slavināt Dievu un elkus. Atbilstoši islāmam, Kābu uzcēla pravieši Ābrahams un viņa dēls, arābu sencis Išmaēls un viņi uzsāka svētceļojumu tradīciju un rituālus slavinot Dievu. Tomēr laika gaitā sākotnējie rituāli un nozīmes tika pazaudētas, tā vietā Kaaba - monoteisma svētnīca tika piepildīta ar simtiem elku un Ābrahama svētceļojuma rituāli apmainīti ar pagānu izdomātajiem. Atzīstot Muhamedu, būtu jālikvidē elki un Meka nesaņemt svētceļotājus un viņu nestos ienākumus un prestižu. Tā šī atteikšanās no elkiem, līdztekus Muhameda aicinājumiem būt godīgiem ekonomiskajās attiecībās, bija tiešs drauds vietējās elites pārticībai un prestižam.
Jānis XXII Jānis XXII saķīvējas ne tikai ar laicīgās varas neatkarības piekritējiem, bet arī ar absolūtās reliģijas piekritējiem - franciskāņiem. Jau Vīnes koncilā, Klements V, mēģināja apvaldīt tos, ekskomunicējot franču spirituāļus. 1317. gadā pēc ordeņa vadītāja steidzama lūguma, Jānis XXII nosoda franciskāņu ordeni pametušos spirituāļus un pavēl inkvizitoriem Langedokā uzskatīt par ķeceriem visus, kas sevi dēvē par "fratičelli", "ubagu brāļiem" vai "begīniem". 1317. gada 13. aprīlī pāvests izdod bullu "Quorumdam exigit", kurā nosodīja spiritāļu paradumu atteikties no personiskā īpašuma, kā arī no šī brīža tika aizliegti īpašie tērpi, kurus tie nēsāja. Bullas noslēgumā pāvests piezīmēja - nabadzība, nav slikti, taču paklausība ir vēl labāk. 1318. gada 23. janvārī tiek izdota bulla "Gloriosam Ecclesiam", kurā nolād visus, kas nepiekrīt "Quorumdam" bullai un ekskomunicē tos. 74 spirituāļi no Bezjēras un Narbonas klosteriem tika nogādāti Aviņonā, pāvests personīgi viņus iztaujāja un četrus, kuri atsakās atteikties no maldiem, nodeva laicīgajai varai un 1318. gada 7. maijā tie tika sadedzināti Marseļā. Šie četri uzreiz kļuva par spirituāļu mocekļiem un viņu piekritēji Neapolē, Sicīlijā un Francijas dienvidos pāvestu dēvēja par antikristu. Nākamos desmit gadus spirituāļus un begīnus inkvizīcija vajāja visā Dienvidfrancijā bez apstājas. 1318. gada 28. decembra bullā "Sancta Romana et universa ecclesia" pāvests viņus ekskomunicē un 1328. gada 8. februārī nolād grāmatu "Postil" (komentāri) par Apokalipses skaidrojumiem. 1322. gada 26. marta bulla "Quia nonnunquam" nosaka, ka par baznīcas noteikumu noniecināšanu ir jāsaņem sods. 1322. gadā Perudžā sapulcējās franciskāņu ordeņa kapituls un ordeņa vadītājs Česenas Mikēle, uzklausījis spirituāļu neatlaidīgos lūgumus, pasludināja Kristus nabadzību par ticības dogmu: ja viņam un apastuļiem arī kas piederējis, tad tikai kā "usus facti" (ar lietošanas tiesībām). Šis lēmums, kura mērķis bija nosargāt ordeņa tikumu skaidrību, nepatika pāvestam, iespējams, ka viņš tajā saskatīja draudus saviem nolūkiem - atņemt impērijai tiesības vēlēt bīskapus un saglabāt Svētā Troņa tiesības kronēt imperatoru. 1323. gada 12. novembra bullā "Cum inter nonnullos [schoasticos viros]" (Kopš starp dažiem [mācītiem vīriem]) Jānis XXII nosoda franciskāņu apgalvojumus. 1324. gada 10. novembra bullā "Quia quorumdam" pāvests oficiāli uzaucina Mikēli, kopā ar Okamas Viljamu un Bergāmas Bonagraciju, uz Aviņonu. Saprotot, ka tas faktiski ir uzaicinājums uz inkvizīcijas tiesu, visi trīs pārbēg pie Bavārijas Ludviķa (1328. gada 26. maijs), izmantojot Ludviķa atsūtītu galeru. Pārējie franciskāņi pakļaujas pāvestam un ievēl jaunu ordeņa vadītāju. Sākot no 1330. gadu ziņas par spirituāļu sodīšanu kļūst arvien retākas un var uzskatīt, ka cīņa ar tiem ir pabeigta.