Top 10 similar words or synonyms for neticīgajiem

zemapziņu    0.841375

apiešanos    0.838520

īzaku    0.833999

gribējām    0.832017

unificēto    0.829460

pelāgijs    0.828017

liekulību    0.828002

savaldīt    0.823420

konstruktīvisms    0.821582

dzimšu    0.819766

Top 30 analogous words or synonyms for neticīgajiem

Article Example
Kalifāts Taču vēsturiski nozīmīga notikumu attīstība islāma un kalifāta nostiprināšanā, kā arī arābu ekspansijas uzsākšanā bija kalifam Umāram I (586-644). Umārs I ieviesa stingras likumu normas, tai skaitā tās aizliedza neticīgajiem dzīvot arābu valstī.
Mošeja 20. gs. beigās tika celtas vairāk mošejas politisku iemeslu dēļ, bet mūsdienās mošejās arvien vairāk tiek popularizēta pilsoniskā līdzdalība rietumu pasaulē. Mūsdienās izteiktāk mošejās tiek sludināta miermīlīga līdzāspastāvēšana ar neticīgajiem.
Kaliksts II Svarīgākais, ko paveica Kaliksts II, bija Vormsas konkordāta noslēgšana ar Heinrihu V, kas ļāva izbeigt piecdesmit gadus ilgušos strīdus par investitūru. 1123. gadā Laterānas Pirmais koncils svinīgi apstiprināja konkordātu. Pāvests izdeva rīkojumu, ka katrs, kurš solījis doties krusta karagājienā pret neticīgajiem un to nav izdarījis, ir sodāms ar izraidīšanu no baznīcas uz gadu. Saglabājušās ir dažas Kaliksta II vēstules un svēto apraksti.
Bērns Bērni , kuriem nav vecāku. 19 Korāna panti aizliedz rupju apiešanos ar bāreņiem, liekot pret tiem izturēties maigi un taisnīgi. Muhameds arī pats bija bārenis un viena no pirmajiem pantiem viņš slavē Dievu par viņam veltīto apredzību un rūpēm. Citi Korāna panti tos, kuri bāreņus atraida, pielīdzina neticīgajiem ( t.i. ne musulmaņiem). Korāns sniedz arī norādījumus bāreņu aprūpētājiem, kā aizsargāt viņu mantu un īpašuma tiesības.
Eņģelis Par "Dieva dēliem" Bībelē sauc ne tikai eņģeļus, bet arī ticīgie ļaudis, līdz ar to, vadoties pēc ebreju un kristiešu tradīcijām, šī panta jēga ir tāda, ka ticīgie ļaudis sāka laulāties ar neticīgajiem, ietekmējās no viņiem, un paši morāli pagrima. No baznīcas dievvārdu viedokļa, Dieva dēli ir Seta pēcteči, bet cilvēku meitas ir Kaina pēcteči.
Livonijas krusta kari Kā uzskata vēsturnieks Indriķis Šterns, vietējie iedzīvotāji, kas bija spiesti piedalīties vai brīvprātīgi piedalījās karagājienos, arī pieder pie krusta karotājiem, uz kuriem attiecas pāvesta aicinājums karot pret neticīgajiem, lai gan šie karotāji, spriežot pēc vairākām pazīmēm, paši vēl nebija īsti ticīgi. Tādēļ šos krusta karus var uzskatīt arī par iepriekš praktizētās sirošanas tradīcijas loģisku turpinājumu, tikai nu jau bruņinieku aizsegā un pret Livonijas valsts ārējiem ienaidniekiem. Krusta karotāju mērķis nebija kristīt cilvēkus, bet pakļaut teritorijas Livonijas valsts varai. Vēlāk, laika gaitā arī tauta tika pamazām kristianizēta.
Kristietība Kristietība, tāpat kā jūdaismā, ir savu vērtību sistēma, taču atšķirībā no jūdaisma, kristietības centrālais tēls nav pats Dievs, bet gan Jēzus Kristus — Dieva dēls un tā iemiesojums Zemes virsū. Tāpat kristietības pamatā ir nevis Dieva atklāsme cilvēkiem (praviešiem) kā jūdaismā, bet gan sekošana Jēzus piemēram — viņa rīcībai, uzvedības normām, attieksmei pret lietām un cilvēkiem. Lai gan neticīgajiem šīs atšķirības varētu nelikties nozīmīgas, jūdaisma sludinātājiem un teorētiķiem tās šķita krasā pretrunā ar konsekvento monoteismu un tādēļ kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ kristietība kļuva par patstāvīgu reliģiju.
Ziemeļu krusta kari Pēc 1071. gada uzvaras pār Bizantijas impērijas ķeizaru Romānu IV turki seldžuki izveidoja savu lielvalsti, kas historiogrāfijā tiek dēvēta par Lielo Seldžuku impēriju. Turku iekarojumi uz laiku pārtrauca tirdzniecību pa Zīda ceļu no Eiropas cauri Bizantijai uz Ķīnu. 1096. gadā Romas pāvests Urbāns II pēc Bizantijas ķeizara Aleksija I Komnena aicinājuma izsludināja Krusta karu, lai atkarotu Svēto zemi neticīgajiem. Pirmais krusta karš beidzās 1099. gadā ar Jeruzalemes ieņemšanu un sekojošu krustnešu valstu nodibināšanu ar galvaspilsētām Jeruzalemē, Tripolē, Antiohijā un Edesā. Iekaroto zemju aizsardzībai nodibināja Hospitāliešu ordeni (1113) un Templiešu ordeni (1119).
Muhameds Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija uzaicinājuši Muhamedu, bija Jatribas cilšu samierināšana.. Esot Jatribā, Muhameds panāca savstarpējas solidaritātes pakta noslēgšanu starp imigrantiem („muhajirun”) un musulmaņiem („ansar”). Šāda savienība, kas balstījās uz ticības, nevis cilts principu, bija jaunievedums vecajā sociālajā kārtībā. Muhameds arī panāca vienošanos ar visām Jatribas ciltīm par to, ka visas ciltis viena otru aizstāvēs uzbrukuma gadījumā. Visas ciltis bija vienlīdzīgas, ieskaitot jūdus, un katrai bija tiesības praktizēt savu noteikto reliģiju. Jatribā Islāms ļoti ātri izplatījās un tādēļ pilsēta tika saukta par Madinat al-Nabi (Pravieša pilsēta), jeb īsāk — Medina (no arābu val. — pilsēta). Šajā periodā atklāsmēs tiek noteikti sabiedriskās un individuālās kārtības un sadzīves pamati. Otrajā gadā, kopš ierašanās Medinā (turpmāk — 2. g. pc ) Korāna atklāsmēs pavēlēts musulmaņiem karot (džihāds). Pie Medinas tādēļ notiek vairākas militāras sadursmes ar Mekas "neticīgajiem." 6. g. pc Mekas iedzīvotāji aizliedza musulmaņiem ierasties svētceļojumā uz Meku. Pēc sadursmes sekoja sarunas, kurās musulmaņi piekāpās un pieņēma nosacījumu, ka viņi varēs doties svētceļojumā nākamajā gadā un uz 10 gadiem tika noslēgts neuzbrukšanas līgums. Tomēr 8. g. pc Mekas sabiedrotie pārkāpa līgumu.
Islāmisms Šī tulkošanas dažādība kļuva par pamatu islāma politizācijai. Politiskajā islāmā džihāds kļūst par tā ideoloģijas kodolu, par veidu, kā pārvarēt musulmaņu sabiedrības identitātes krīzi. Politiskais islāms pārvērš džihāda pienākumu no kopienas individuālajā, līdz ar to novietojot to blakus citiem islāma ticības pienākumiem, gandrīz radot sesto pīlāru. Ignorējot svēto rakstu ētiskos un praktiskos priekšrakstus džihāda vešanā, islamisti izceļ džihāda radikālo nozīmi, kā varmācīgo karadarbību. Tā islāma džihāda koncepcijas nozīme tiek iešaurināta un sagrozīta. Savu džihāda interpretāciju sniedz Saīds Kutbs, „Musulmaņu Brālības” galvenais ideologs un 20. gadsimta radikālā islāma garīgais līderis. Izstrādājot savu džihāda evolūcijas sistēmu, Kutbs par pamatu arī ņem Korāna sūru atklāsmes hronoloģiju. Saskaņā ar viņu, pirmajā stadijā Allāhs atturēja musulmaņus no džihāda. Otrajā stadijā džihāds tika atļauts. Trešajā džihāds kļūst obligāts, kā cīņa ar islāma ienaidniekiem. Pēdējā posmā džihāds ir pienākums cīnīties ar visiem neticīgajiem, neatkarīgi no to attieksmes pret islāmu. Pirmās trīs stadijas, saskaņā ar Kutbu, bija laicīgas, kamēr pēdējā stadijā džihāda koncepcija tika noformēta. Tas ir pretēji tradicionālajam islāmam, kurā militārā dzihāda izpratne nav uzsvērta. Saskaņā ar Kutbu, musulmaņiem ir jānošķiras no neticīgo sabiedrības, tādā veidā atdarinot Muhammeda hidžru, lai pēc tam uzsāktu varmācīgo džihādu. Bet Muhameda dzīves fakti liecina, ka Muhameds panāca mieru bez vardarbības.