Top 10 similar words or synonyms for meņševiku

labēji    0.786203

eseru    0.779562

arestējot    0.757132

eseri    0.750842

radikālo    0.745385

boļševikus    0.728461

kreisajiem    0.724123

mazinieku    0.723507

radikāļiem    0.722668

koalīcijai    0.720842

Top 30 analogous words or synonyms for meņševiku

Your secret weapon. Online courses as low as $11.99

Article Example
1917. gada Krievijas revolūcija Meņševiku un eseru partijas kara jautājumā bija sašķeltas aizsardzības un internacionālisma frakcijās. Aizsardzības frakcijas uzskatīja, ka ir jāturpina aizsardzības karš pret ienaidniekiem. Internacionālisti vēlējās vispārēju mieru pasaulē, un kara beigas bez aneksijām un kontribūcijām.
1917. gada Krievijas revolūcija Lai atrisinātu šo politisko krīzi, un nodibinātu vienpartijas diktatūru, boļševiki drīz izveidoja koalīcijas valdību ar sešiem kreiso eseru ministriem un varēja demonstrēt, ka pārstāv Padomju kongresa vairākuma gribu (tas izdevās, neskaitot meņševiku un labējo eseru deputātus).
Oktobra revolūcija Boļševiku veiktā Pagaidu valdības gāšana nenotika tāpēc, lai gāztu Pagaidu valdību. 25. oktobrī sākušais 2.Viskrievijas padomju kongress to tāpat visticamāk būtu gāzis un pasludinājis padomju varu valstī. Apvērsums bija nepieciešams, lai varu sagrābtu boļševiki, nevis eseru, meņševiku un citu sociālistu koalīcija.
1917. gada Krievijas revolūcija Revolūcijas dienās visa boļševiku vadība vai nu atradās ārvalstu trimdā, vai bija arestēta kara sākumā, jo aizstāvēja viedokli par Krievijas sakāves nepieciešamību. Centrāla partijas vadība nepastāvēja. Pirmie galvaspilsētā atgriezās uz Sibīriju izsūtītie Staļins un Molotovs. Šveicē esošajam Ļeņinam nācās vienoties ar vāciešiem par atļauju atgriezties Krievijā. Arī meņševiku vadība mēnesi vēlāk vienojās ar vāciešiem par atļauju no Šveices ar vilcienu doties uz Krieviju.
Krievijas Pagaidu valdība Vienlaikus, Smoļnijā sākās 2. Viskrievijas Padomju kongress, no kura 670 delegātiem boļševikiem bija ap 300 un kreisajiem eseriem vēl 80, kas šai radikāļu koalīcijai deva minimālu pārsvaru. Kongress sākās ar meņševiku un mēreno eseru runām, kas nosodīja boļševiku varas sagrābšanu, kas apdraud valsts un Satversmes sapulces nākotni. Pēc asām diskusijām meņševiki un mērenie deputāti pameta kongresu, tādējādi atstājot to boļševiku kontrolē.
1905. gada revolūcija Līdz 1905. gadam dažādas revolucionāras kustības, kuru darbība tika apspiesta astoņdesmitajos gados, spēja atjaunot savu darbību. 1903. gadā sadalījās 1898. gadā izveidotā Krievijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija (KSDSP), veidojot meņševiku (mazinieku — sociāldemokrātu) un bolševiku (lielinieku — komunistu) virzienus. 1902. gadā Ļeņins publicēja savu politisko pamfletu "Kas ir jādara?" ("Что делать?"). 1900. gadā Harkovā tika izvietota Sociāli Revolucionārā partija (SR, eseri) un tās "Kaujas organizācija" noslepkavoja daudzas prominentas politiskās figūras, ieskaitot divus iekšlietu ministrus, Dmitriju Sipjaginu 1902. gadā un viņa pēcteci Vječeslavu Plēvi 1904. gadā. Šīs slepkavības lika valdībai piešķirt policijai vēl lielākas pilnvaras.
1917. gada Krievijas revolūcija Pēc padomes nevēlēšanās pārņemt varu Jūlija dienās, boļševiki izvirzīja jaunu saukli par proletariāta un nabadzīgo zemnieku revolucionārās valdības izveidošanu. Labējo spēku atbalstītā Korņilova afēra izraisīja strauju boļševiku atbalsta pieaugumu. 31. augustā Petrogradas padome ar 279 balsīm par, 115 pret un 51 atturoties, pirmo reizi pieņēma boļševiku izvirzītu rezolūciju, kas aicināja izveidot strādnieku un zemnieku valdību, tūlītējas miera sarunas, lielo zemes īpašumu konfiskāciju un strādnieku kontroli ražošanā. 5. septembrī meņševiku un eseru vadība atkāpās no amatiem padomē, un viņu vietas ieņēma boļševiki. Par jauno Petrogradas padomes vadītāju ievēlēja Trocki.
1905. gada revolūcija Strādniekiem vienīgā pretošanās iespēja bija streiks. Uzreiz pēc Asiņainās svētdienas Sanktpēterburgā notika milzīgi streiki, kuros līdz pat janvārā beigām piedalījās vairāk nekā 400 000 strādnieku. Darbība ātri pārgāja uz citiem industriālajiem centriem Polijā, Somijā un Baltijā. Rīgā 13. janvārī tika nogalināti vairāk nekā 70 protestētāji un Varšavā pilsētas ielās dažas dienas vēlāk tika nošauti pāri 100 streikotāju. Februārī streiki nonāca līdz Kaukāzam un aprīlī līdz Urāliem un pat tālāk. Martā visas augstākās akadēmiskās institūcijas piespiedu kārtā tika slēgtas, līdz pat gada beigām pievienojot aktīvos studentus streikojošajiem strādniekiem. Oktobrī īslaicīgi pastāvējusī Sanktpēterburgas Strādnieku Vietnieku Padome (meņševiku grupa) organizēja vairāk nekā 200 fabriku streiku, sauktu par "Oktobra ģenerālstreiku".
1917. gada Krievijas revolūcija Aprīlī Ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs slepeni informēja Antantes sabiedrotos, ka Krievija piedalīsies karā līdz beigām un ievēros cara noslēgtos līgumus, kas paredzēja, ka Krievija iegūs Konstantinopoli un Dardaneļus. 18. aprīlī nosūtītā Miļukova telegramma kļuva zināma 20. aprīlī. Šo ziņu nopludināja eseriem un presei, kas sacēla sašutuma vētru un protesta demonstrācijas Petrogradā. Ielās izgājušie demonstranti pieprasīja Miļukova un Kara ministra Gučkova atkāpšanos, kā arī lielāku padomes kontroli pār valdību. Pēc abu ministru atkāpšanās, Pagaidu valdība reaģēja, piedāvājot padomes pārstāvjiem iekļauties valdībā. Padomes izpildkomitejas vadītājs Ceretreli atbalstīja šo ideju un 1. maijā par spīti boļševiku, meņševiku internacionālistu un kreiso eseru balsīm, ar 43 pret 19 balsīm pieņēma lēmumu par sešu sociālistu ministru pievienošanos desmit Pagaidu valdības "kapitālistu" ministriem.
Lavrentijs Berija Lavrentijs Berija piedzima Merheuli ciemā netālu no Suhumi. Viņš mācījās Suhumi ģimnāzijā un pēc tās beigšanas devās uz Baku, kur iestājās celtniecības skolā, ko absolvēja 1919. gadā. Baku Berija iestājās sociāldemokrātiskajā partijā un uzsāka nelegālu darbību. Sākotnēji viņš bija meņševiku uzskatu atbalstītājs, bet 1917. gada martā pieslējās boļševikiem. Pirmā pasaules kara sākumā viņu iesauca armijā, un vairākus mēnešus viņš pavadīja frontē Rumānijā, līdz 1917. gada beigās dezertēja un atgriezās Baku, kur pilsoņu kara laikā darbojās pagrīdē. Pēc tam Berija uz kādu laiku atgriezās Gruzijā, taču drīz vien viņu arestēja un izsūtīja uz Baku. Pēc tam, kad Azerbaidžānā tika nodibināta padomju vara, viņš kļuva par čekas darbinieku. Kopš tā laika Berija sāka pamazām kāpt uz augšu pa karjeras kāpnēm, ieņemdams augstus posteņus Gruzijas un Azerbaidžānas čekā. Pēc asinspirts, ko viņš bija sarīkojis kolektivizācijas laikā, Berija iemantoja stingra vadītāja slavu, vadītāja, kurš izmanto jebkurus līdzekļus mērķa sasniegšanai.