Top 10 similar words or synonyms for hūroniem

siksikiem    0.825690

sīriešiem    0.822978

algonkiniem    0.813754

vjatičiem    0.810736

apakšlūpu    0.800521

meksikāņiem    0.796004

lakotiem    0.791631

persiešiem    0.788812

kaioviem    0.785808

pendžābu    0.785730

Top 30 analogous words or synonyms for hūroniem

Your secret weapon. Online courses as low as $11.99

Article Example
Viandoti Apgabals uz rietumiem no Kvebekas vismaz pēdējos piecdesmit gadus pirms francūžu ierašanās bija strīdus teritorija starp irokēziem, hūroniem, algonkiniem un innu (jeb montanjiem). Uzklausījis savu tirdzniecības partneru sūdzības par irokēziem, Čampleins 1609. gada jūlijā nolēma pievienoties algonkiniem, innu un hūroniem karagājienā pret irokēzu cilti mohaukiem. Sekojošajā kaujā irokēzi pirmo reizi saskarās ar šaujamieročiem, savukārt francūži sev iemantoja jaunu un bīstamu ienaidnieku. 1614. gadā Kvebekā starp francūžiem un hūroniem tika noslēgts oficiāls tirdzniecības un savienības līgums. Francūži Čampleina vadībā pievienojās hūronu un algonkinu kopīgam uzbrukumam divu citu irokēzu cilšu — oneidu un onondagu, ciematiem. Pēc 1616. gada hūroni kļuva par starpniekiem francūžu tirdzniecībā ar nipisingu, otavu un Lielo ezeru rietumu algonkiniem.
Irokēzi Bebru skaitam samazinoties, pirmo uzbrukumu irokēzi 1638. gadā vērsa pret mazskaitlīgajiem rietumu kaimiņiem verondohrononiem (venro). Daļa sakauto venro iekļāva seneku ciltī, atlikušie rada patvērumu starp hūroniem.
Ontārio ezers Pirms eiropiešu atnākšanas Ontārio ezers bija robeža starp hūroniem un irokēzu konfederāciju. 1615. gadā ezeru sasniedza francūzis Etjēns Brulē ("Étienne Brûlé"). Ezera apkaimē atrasti arī seno skandināvu artefakti, taču viņu klātbūtne šeit vēl nav droši pierādīta.
Viandoti Viandoti un hūroni literatūrā parasti netiek uztverti kā viena cilts. Apzīmējums viandoti nozīmē "ciemata iedzīvotāji", un sākotnēji vairāk nekā ducis irokēzu valodu saimes grupu no Ontārio dienvidiem attiecināja uz sevi šo nosaukumu. Kā cilts viandoti izveidojās pēc 1649. gada, atlikušajiem hūroniem saplūstot ar atlikušajiem divu radniecīgo kaimiņu cilšu pārstāvjiem.
Viandoti Lai izolētu hūronus, Bebru karu iesākumā irokēzi 1636. un 1637. gados veica reidus pret to sabiedrotajiem, izspiežot vairākas ciltis no savām dzīvesvietām. Vislielāko līmeni bruņotā eskalācija sasniedza 1640. gadā. Pateicoties tirdzniecībai ar holandiešiem, irokēzi bija labāk bruņoti par saviem pretiniekiem, ieskaitot frančiem. Irokēzu grupas sagūstīja vairākas ar kažokādām pilnas hūronu kanoe flotiles, kas bija ceļā uz Montreālu, ap 1644. gadu pilnībā apturot franču kažokādu tirdzniecību. Frančiem nebija citu iespēju kā lūgt mieru, kurā bija ieienteresētas arī irokēzu ciltis. Arī tās bija cietušas hūroniem līdzīgus smagus zaudējumus karu, bet jo īpaši epidēmiju laikā. Tāpat irokēzi vēlējās atbrīvot savus karotājus, kuri atradās franču gūstā. 1645. gadā tika noslēgts miers. Irokēzi cerēja tā laikā izveidot kažokādu tirdzniecību ar hūroniem, taču tie atsāka tirgoties ar frančiem. Pēc divu gadu neveiksmīgiem mēģinājumiem atrisināt šo galveno problēmu caur diplomātiju, irokēzi izšķīrās atsākt karadarbību.
Pontiaks Pontiaks kā kara virsaitis bija franču sabiedrotais pret hūroniem 1747. gadā un turpināja tos atbalstīt arī franču un indiāņu karā (1754—1763) pret angļiem. 1755. gada 9. jūlijā ap 250 franču un 650 indiāņu apvienotā koalīcija sakāva angļu ģenerāļa Edvarda Bredoka 1300 zaldātu lielo ekspedīciju. Trūkst tiešu ziņu par Pontiaka piedalīšanos kaujā, taču tā bija iespējama. Koalīcija zaudēja 30 kritušos un ap 50 ievainotos, bet angļi — ap 900. Viens no slaktiņā izdzīvojušajiem angļu virsniekiem bija vēlākais ASV pirmais prezidents Džordžs Vašingtons.
Amerikas Ziemeļaustrumu indiāņi Ēdienkarti būtiski papildināja zivis, it īpaši tāpēc, ka tās varēja zvejot visu gadu. Zivis dūra ar žebērkļiem, šāva ar bultām, ķēra ar āķiem un makšķerauklām, tīkliem, murdiem un tačiem. Mikmakiem, hūroniem un virknei citām Lielo ezeru ciltīm patika zvejot naktīs pie bērza tāss lāpu gaismas. Zivis, gaismas pievilinātas, izpeldēja virspusē, kur tās no kanoe nodūra ar žebērkļiem. Lenapi, Longailendas grupas un citas gar Atlantijas piekrasti dzīvojošās ciltis ievāca gliemežus un krabjus.
Viandoti 1615. gadā starp hūroniem savu darbību iesāka franču misionāri, taču sākumā "melno talāru" darbība bija nesekmīga, un to mēģinājumi dibināt misijas bija neveiksmīgi. Situācija sāka mainīties pēc 1635. gada, kad hūronu vidū sāka plosīties eiropiešu ievazātās epidēmijas un daudzi indiāņi, cerēdami iegūt aizsardzību pret slimībām, pievērsās kristietībai. Jaunā reliģija bieži sašķēla hūronu kopienas kristiešos un tradicionālo tradīciju piekritējos laikā, kad konfederācijai bija ārkārtīgi nepieciešama vienprātība cīņā pret spēcīgo irokezu līgu. Prieteri parasti neļāva jaunkristītajiem pievienoties cilšu ceremonijās, un tā rezultātā kristīgie hūroni un tradicionālisti bieži atteicās apvienoties kopīgās karotāju grupās.
Viandoti Sākotnēji hūroni bija zemkopji, mednieki un zvejnieki. Vieglās, straujās un viegli vadāmās bērza tāss kanoe ļāva tiem veikt garus pārceļojumus gar upēm vai šķērsot ezerus un tirgoties ar izaudzētās pārtikas pārpalikumu. Atšķirībā no hūroniem, irokēzi parasti veidoja savas kanoe no gobām, tāpēc tās bija smagākas, un viņi biežāk izvēlējās ceļot ar kājām. Hūronu kanoe garums bija aptuveni septiņi metri, un tajā varēja pārvadāt četrus vīriešus un aptuveni 91 kg smagu kravu. Hūronu tirdzniecības pieredzi un spēju pārvarēt lielus attālumus ievēroja francūži, tāpēc kažokādu tirdzniecības nolūkos visai drīz izveidoja ar tiem aliansi.
Viandoti Daļa hūronu rada patvērumu ativandaronu konfederācijas zemēs, no kurienes turpināja karot pret irokēziem. Franči šo irokēzu valodu saimei piederošo tautu dēvēja par "neirālajiem" ("la Nation neutre"), jo hūronu un irokēzu konfliktā tie centās saglabāt neitralitāti. Irokēzi apsūdzēja neitrālos hūronu atbalstīšanā un 1651. gadā tos sakāva. Neliela daļa hūronu un ativandaroku aizbēga rietumu virzienā un pievienojās viandotiem. Taču lielākā daļa saplūda ar irokēzu konfederāciju — tahontaenratus adoptēja seneki, sagūstītos arendahrononus onondagi, savukārt atignavantani kļuva par mohauku daļu. Irokēzi tāpat atļāva savos ciematos franču jezuītiem uz laiku izveidot misijas priekš tur adoptētajiem hūroniem. Caur šādu dažādu cilšu masveida adopciju irokēzu skaits turpmākos 10 gadus pēc hūronu sakāves 1649. gadā no 10000 iedzīvotājiem pieauga virs 25000.