Top 10 similar words or synonyms for boļševismu

nacismu    0.782460

feiginu    0.752777

bandītismu    0.748556

attieksmē    0.746324

digimoniem    0.743825

muižniecību    0.742300

nacionālistiem    0.741281

solījumiem    0.740957

serbiem    0.736659

neiecietību    0.735827

Top 30 analogous words or synonyms for boļševismu

Your secret weapon. Online courses as low as $11.99

Article Example
Latviešu leģions Stājoties dienestā latviešu leģionāri deva parasto vācu armijas vienību ("Wehrmacht") zvērestu (ar piebildi, ka cīnīsies pret boļševismu) nevis SS spēku zvērestu. Tas vēlāk kalpoja par vienu no attaisnojošiem pierādījumiem pret nosodīšanu Nirnbergas procesā.
1943. gada sprādziens Doma laukumā Laikraksts "Tēvija" 1943. gada oktobrī informēja par PSRS minimālajām prasībām, kas paredzot arī Baltijas valstu kā padomju zemes daļas iekļaušanu Padomju Savienībā. Rīgas radio apgalvoja, ka Lielbritānija un ASV piekāpušās Maskavai visos punktos un tādējādi nodevušas mazās nācijas, kurām pašas kādreiz bija devušas savas garantijas. Lai gan vēlāk izrādījās, ka konferencē pieņemtajos oficiālajos dokumentos Baltijas valstis nebija pieminētas, nacistu propaganda Maskavā notiekošo centās izmantot savās interesēs, maksimāli mobilizējot visus spēkus cīņā pret boļševismu.
Latviešu leģions 1943. gada vasarā H. Himlers sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju. 1943. gada 18. novembra (kurš tika atzīmēts kā „cīņas diena pret boļševismu”) uzrunā visu Latvijas pilsētu vadītājiem ģenerālis Bangerskis paziņoja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo bez sekmīgas Latvijas aizstāvības pret uzbrūkošo Sarkano armiju, latviešiem nekad nebūs ne savas armijas, ne brīvas Latvijas valsts. Tas viss tika darīts ar vienu mērķi: iegūt jaunus papildspēkus Lielvācijas armijai.
Bauskas vēsture 20. jūnija svinības sākās 8.00 ar dievkalpojumiem pilsētas baznīcās, 9.00 sākās svinīgais reprivatizācijas akts pilsdrupu pagalmā, kura laikā 1000 zemes un namu īpašnieki no Jelgavas apgabala gebītskomisāra fon Mēdema saņēma īpašuma dokumentus par 1940. gadā nacionalizētajiem īpašumiem. 11.00 pilsētas valdes namā sākās svinīgais akts, kurā runā pilsētas vecākais J. Skalders, Otto Drehslers un Oskars Dankers. 12.00 Bauskas pilskalnā tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu "Vāci un latvieši, vienoti zem Vadoņa Ādolfa Hitlera cīņā pret boļševismu, svinēja Bauskas pils 500 gadu pastāvēšanu. 20.6.1943". Pilsētā atklāja mākslas izstādi. 17.00 laukumā starp slimnīcu un Korfa dārzu sākās brīvdabas uzvedums "Kāzas Jāņa tēva sētā", kuru apmeklēja ap 10 000 cilvēku.
Barbarosa (plāns) Pēc veiksmīgās Francijas kampaņas Rietumeiropā Hitlers saviem ģenerāļiem bija norādījis, ka uzvara pār Rietumu sabiedrotajiem bija beidzot atbrīvojusi viņam rokas ilgi gaidītajai sadursmei ar boļševismu. Līdz ar to tūlīt pat pēc Francijas iekarošanas 1940. gada jūlijā Hitlers deva rīkojumu vērmahta vadībai izstrādāt teorētiskus uzbrukuma plānus Padomju Savienībai, kur viens no pirmajiem, kas nāca klajā ar teorētisku plānojumu un vēlākās operācijas "Barbarosa" izstrādes pamatprincipiem, bija Astoņpadsmitās armijas štāba priekšnieks ģenerālmajors Ērihs Marks ("Erich Marcks"). Šajā gadījumā par labu nāca fakts, ka jau tā paša gada jūlija sākumā toreizējais ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Francs Halders bija mudinājis Marku uz līdzīgu iniciatīvu, līdz ar to pirmais uzmetums Vācijas stratēģiskajam uzbrukuma plānam jau bija gatavs 1940. gada 5. augustā. Lai gan oficiālais nosaukums sākotnējam uzbrukuma plānam bija "Operāciju izklāsts Austrumiem" (vācu: "Operationsentwurf Ost"), tas vairāk kļuva pazīstams kā "Marka plāns".
Kauja par Dņepru Pēc neveiksmīgās Kurskas ofensīvas, kas norisinājās 1943. gada jūlijā, Vācijas bruņotie spēki bija zaudējuši stratēģisko iniciatīvu Austrumu frontē, līdz ar to kļuva skaidrs, ka atklātajās Austrumukrainas stepēs vērmahtam būs salīdzinoši grūti noturēt frontes līniju pret pieaugošo Sarkanās armijas pretestību. Šī iemesla dēļ bija paredzēts atvilkt praktiski visu armiju grupu "Dienvidi" līdz pat Dņepras upei, lai tādējādi tā varētu kalpot par papildus aizsardzības līniju novājinātajam vācu karaspēkam. Pēc piedzīvotās sakāves Staļingradā un neveiksmīgās Kurskas kaujas, armiju grupa "Dienvidi" bija zaudējusi ievērojamas teritorijas PSRS dienvidrietumos un atkāpusies vairākus simtus kilometrus uz rietumiem, līdz ar to Hitlers saviem ģenerāļiem pavēlēja, ka tālāk uz rietumiem no Dņepras upes atkāpties vairs nedrīkstēja — tai bija jākalpo par pēdējo barjeru cīņā pret boļševismu. Taču gar Dņepras upi izbūvēt paredzētos nocietinājumus nebija iespējams pabeigt tik īsā laika posmā, lai tādējādi ilgstoši varētu cerēt uz Sarkanās armijas noturēšanu Dņepras austrumu krastā.
Barbarosa (plāns) Operācija "Barbarosa" kalpoja par sākumpunktu vērienīgākajam militārajam konfliktam cilvēces vēsturē — PSRS un Vācijas karam, kas citos nosaukumos ir pazīstams arī kā Lielais Tēvijas karš (krievu: "Великая Отечественная война"), Krievijas kampaņa (vācu: "die Rußlandfeldzug"), Austrumu kampaņa (vācu: "Ostfeldzug") jeb vienkārši par Austrumu fronti (vācu: "die Ostfront"). Ar iebrukuma palīdzību Hitlers un viņa nacionālsociālistiskā kustība gribēja iznīcināt boļševismu un komunistisko ideoloģiju. Tāpēc šo karagājienu pielīdzināja sava veida "krusta karam", kas tika vērsts uz to, lai pasargātu Eiropu no barbariskās un aziātiskās Padomju Savienības. Šī iemesla dēļ "Barbarosas" plāns tika nosaukts par godu kādreizējam Svētās Romas imperatoram Frīdriham I Barbarosam, kurš 1189. gadā uzņēmās vadīt krusta karagājienu pret musulmaņiem Jeruzalemē. Savā uzrunā vācu tautai sakarā ar kara sākšanu, Hitlers kā iemeslu min Baltijas valstu atbrīvošanu kā arī citu Austrumeiropas tautu atsvabināšanu no boļševisma.
Lietuvas 1926. gada apvērsums Izrādījās, ka nebija grūti iegūt jaunās valdības starptautisko atzīšanu. Rietumu valstis nebija apmierinātas ar trešā Seima septembrī ratificēto neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību. Viņas vēlējās valdību, kura mainītu Lietuvas ārpolitikas nostādnes. Tādēļ nebija pārsteigums, ka britu "Daily Telegraph", franču "Le Matin" un amerikāņu "New York Times" rakstīja, ka apvērsums bija kā pretreakcija draudzīgu attiecību nodibināšanai ar Padomju Savienību un normalizēs attiecības ar Poliju, apvērsuma antidemokrātiskais un pretkonstucionālais raksturs netika uzsvērts. Rietumu presē notikumi tika atspoguļoti mierīgi, vai tajā pat tika uzsvērts, ka tiem būs pozitīva ietekme Lietuvas cīņā pret boļševismu. Starptautiskais diplomātiskais viedoklis bija, ka spēcīgs autoritārais līderis nodrošinās valstī iekšpolitisko stabilitāti, un pat pirmajos savos pastāvēšanas gados Lietuva nav bijusi patiesi demokrātiska, jo pamatbrīvības valstī bija ierobežotas ar kara stāvokli, kas tika atcelts tikai neilgi pirms apvērsuma.
Barbarosa (plāns) Visbeidzot 22. jūnija rītausmā — pulksten 3.15 pēc Vācijas laika — uz padomju—vācu robežas sākās pirmās artilērijas apšaudes, kur atsevišķos frontes sektoros vācu artilērijas radītā kanonāde turpinājās veselas trīs stundas no vietas. Vairāk kā 3 miljoni vācu karavīru kopā ar fašistiskās ass valstu armijām, kopskaitā ap 4 miljoniem vīru — iedalīti trijās armiju grupās — no Somijas līdz Melnajai jūrai uzsāka ilgi gaidīto uzbrukumu Padomju Savienībai. Tilti pār upēm tika sagrābti pirms NKVD robežsargi paguva reaģēt. Robežsargu ģimenes, kas dzīvoja pie robežposteņiem, gāja bojā kopā ar viņiem. Dažos gadījumos jau iepriekš bija veikti slepeni reidi, lai aizvāktu mīnas. Turklāt, sākoties uzbrukumam, vācu diversantu grupas jau darbojās krievu robežas aizmugurē, atvienojot telefona līnijas. Kad vācu kājnieku vienības tajā 22. jūnija rītausmā ieraudzīja austrumos svīstam gaismu, to priekšpulki jau kāpa laivās, lai forsētu ūdens šķēršļus. Daudzi kājnieku pulki, mērodami pēdējos pārsimt metrus līdz savai starta līnijai, dzirdēja, kā no aizmugures jau tuvojas "Luftwaffe" bumbvedēju un iznīcinātāju vienības, lai dotu pirmo gaisa triecienu ienaidnieka pozīcijām. Līdz ar to vairāk par visu Hitlers varēja būt apmierināts, ka ir uzsācis visambiciozāko un pārdrošāko militāro kampaņu cilvēces vēsturē, kuru labprātāk pats mēdza dēvēt par savu ilgi gaidīto Eiropas krusta karu pret boļševismu.
Barbarosa (plāns) Vairāki komandieri atteicās atzīt vai nodot tālāk tādas instrukcijas — lielākoties tie, kuri cienīja armijas tradicionālo morāli un juta antipātijas pret nacistiem. Daudzi, bet ne visi, bija cēlušies no virsnieku ģimenēm, tomēr viņu skaits virsnieku korpusā tagad strauji ruka. Vismazāk aizbildinājumu pret šāda veida instrukcijām bija ģenerāļiem — vairāk nekā 200 augstāko rangu virsnieku bija klausījušies Hitlera uzrunu, kura neatstāja ne mazākās šaubas par gaidāmo karagājienu. Bija paredzama divu pretēju pasaules uzskatu cīņa, "iznīcināšanas kauja" pret boļševiku komisāriem un komunistisko inteliģenci. Nav šaubu, ka nepieredzēto raksturu Krievijas kampaņai piešķīra nacistu ideja par "rasu karu" (vācu: "Rassenkampf"). Daudzi vēsturnieki mūsdienās argumentē, ka nacistu propaganda tik efektīvi dehumanizēja padomju ienaidnieku, ka vērmahta karavīri jau kopš kara sākuma ir atradušies sava veida morālās anestēzijas iespaidā, kur, iespējams, par visaugstāko veiksmīgās indoktrinācijas pakāpi vērmahtā liecināja gandrīz nenozīmīgā opozīcija pret ebreju masveida iznīcināšanu, kura tīši tika sapludināta ar ideju par drošības pasākumiem pret partizāniem frontes aizmugurē. Protams, daudzi virsnieki jutās sašutuši par to, ka vērmahts Austrumu frontē (vācu: "Ostfront") pārkāpj starptautiskos likumus, tomēr tikai niecīgs mazākums skaļi pauda protestu pret masu slepkavībām, pat ja kļuva skaidrs, ka tās iekļaujas rasistiskā iznīcināšanas programmā. Tādējādi, lai gan daži armijas komandieri nelabprāt izplatīja šīs instrukcijas, vairāki citi tās atbalstīja, kā, piemēram, ģenerālis Hermanis Hots ("Hermann Hoth"), kurš operācijas "Barbarosa" brīdī komandēja 3. tanku armiju un vēlāk Staļingradas kaujas laikā — 4. tanku armiju — paziņoja, ka "to ebreju iznīcināšana, kuri atbalsta boļševismu un tā slepkavīgo organizāciju — partizānus — ir pašaizsardzības pasākums". Tāpat arī ģenerālis Erihs fon Manšteins ("Erich von Manstein"), kurš Otrā pasaules kara laikā izpelnījās apbrīnu kā viens no spožākajiem stratēģiem, nonākot Vienpadsmitās armijas komandiera postenī, izdeva pavēli, kurā paziņoja, ka "ebreju—boļševiku sistēma ir jāizskauž uz visiem laikiem". Līdz ar to, pateicoties šādai ģeneralitātes nostājai, vācu armija bija spiesta uzņemties atbildības nastu par slepkavībām un dedzināšanām, kas līdz šim attiecās vienīgi uz "SS" jeb iekšējām paramilitārajām struktūrām.