Top 10 similar words or synonyms for amorāla

žeņ    0.881678

vilčeks    0.873564

kermāna    0.872676

čonkas    0.871756

rén    0.871592

dude    0.871085

bailīgs    0.870488

ibāda    0.870049

eštorila    0.869309

tàihé    0.868087

Top 30 analogous words or synonyms for amorāla

Article Example
Džons Viklifs Viklifs aizstāvēja viedokli, ka vienīgi kristīgā baznīca ir izredzēto draudze un hierarhiskajai vadībai (pāvestiem, kardināliem) nedrīkst būt tiesisku pretenziju uz vadību šajā baznīcā. Viņš arī uzskatīja, ka baznīcas imunitāte pret pasaulīgās valdības kontroli un aizrādījumiem ir amorāla pozīcija, tādējādi atsakoties no pāvesta virsvaldības.
Mārtiņš Luters Iespējams, ka viena no pirmajām luterisma idejām bijusi paša Lutera fundamentālā atklāsme, ka Dievs nav soģis katram kļūmīgam cilvēka solim. Tieši otrādi — Dievs ir tas, kurš piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek neliekuļoti nožēloti. Ne svētie tēvi, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. Tieši šādu Dieva būtību un paša cilvēka individuālo attieksmi pret to Luters arī sāka sludināt Vitenbergā, iegūstot šeit vispārēju atzīšanu. No šāda viedokļa pilnīgi absurda vai pat amorāla sāka izskatīties Romas Katoļu baznīcas īstenotā indulgenču tirgošanas politika. Tā drīzāk bija uzskatāma par šaubīgu naudas izspiešanas veidu no cilvēkiem, jo kādēļ gan viņiem būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs to dara tāpat, cilvēkam nožēlojot savus grēkus?
Eitanāzija "Eitanāzijas" pretinieki norāda, ka mūsdienu medicīna attīstās ļoti strauji, un šodien ir atrastas iespējas vēl nesen par bezcerīgām uzskatītu slimību ārstēšanai. Tādējādi, atslēdzot pacientu no dzīvības uzturēšanas sistēmām, teorētiski slimniekam var tikt liegta iespēja sagaidīt konkrētās slimības ārstēšanai nepieciešamo zāļu rašanos. Tāpat ir iespējama "eitanāzijas" ļaunprātīgas izmantošanas iespēja no tādu radinieku puses, kuri apmaksā bezcerīgi slimā cilvēka ārstēšanu, vai gaida mantojumu, kurš medicīnisko izdevumu dēļ, protams, iet mazumā. Jautājums ir jautājums par ārstu lomu, jo ikviens mediķis ir devis zvērestu glābt dzīvību, tāpēc tās atņemšana - lai kādu motīvu vadīta, - ir pretrunā ar ārsta sūtības būtību. Galvenā un patiešām neatrisināmā ētiskā problēma ir attiecībā uz slimniekiem, kuri nav spējīgi paši pieņemt lēmumu par dzīves pārtraukšanu — cilvēkiem, kuri atrodas komā, ir garīgi nepilnvērtīgi, kā arī pavisam mazi bērni. "Eitanāzijas" gadījumā viņu vietā lēmumu jāpieņem citiem (ārstiem, radiniekiem un varas iestāžu pārstāvjiem). Pieņemot, ka cilvēks ir amorāla būtne, nav garantiju, ka lēmēji vadīsies tikai no humāniem apsvērumiem un slimnieka interesēm.
Anglijas Karaliste Anglijas ārpolitika pamatos orientējās uz cīņu pret Spāniju un sāncensību ar Franciju. Sākot ar 1572. gadu Anglija ar naudu un ieročiem sāka atbalstīt Nīderlandes sadumpojušās provinces pret Spāniju. Tāpat atbalstīja portugāļu centienus atjaunot valsti. Valdība turoināja atbalstīt kuģu būvi, liekot pamatus vēlākajai flotei. Atbalstīja angļu pirātu aktivitātes Spānijas Jaunās pasaules kolonijās, kuri tur laupīja t.s. Sudraba flotes kuģus, bet patvērumu rada Anglijā. Krīze sākās pēc 1587. gada, kad pēc karalienes pavēles nogalināja (sodīja ar nāvi) Skotijas karalieni Mariju, kura bija meklējusi patvērumu no dumpiniekiem Anglijā. Tik amorāla un prettiesiska monarha izrīcība sacēla sašutuma vētru visā Eiropā un Anglijas starptautisku izolāciju. 1588. gadā Spānija sūtīja savu kara floti, t.s. Neuzvaramo armādu, taču vētras to iznīcināja, un Anglija ilgstošākā karadarbībā netika iesaistīta. Agresīvā iekšpolitika Īrijā izraisīja 1593. gada īru sacelšanos, kuras apspiešanai vajadzēja lielus Anglijas spēkus.
Akcija T4 Lai arī pirmo reizi par tiesībām nomirt tika minēts jau 1895. gadā, par nozīmīgāko darbu šajā sakarā uzskatāma 1920. gadā Leipcigā (Vācijā) izdotā psihiatra Alfrēda Hohes ("Alfred Hoche") un jurista Karla Bindinga ("Karl Binding") grāmata "Brīvlaišana nevērtīgās dzīvības iznīcināšanai" ( — "lebensunwert" tulkojumā nozīmē "tāds, kura eksistencei nav jēgas"). Tajā autori ieteica nesodītu nonāvēšanu vairākām slimnieku grupām (invalīdiem, garīgi slimajiem, slimniekiem komas stāvoklī), kuras radiniekiem un sabiedrībai kopumā "veido šausmīgu,smagu nastu", kuru dzīvības turpināšana ilgākā laikā ir zaudējusi jēgu "gan viņiem pašiem , gan sabiedrībai kopumā". Šo ļaužu nāve pēc autoru domām "viņiem pašiem ir atraisīšanās tāpat sabiedrībai, īpaši valstij atbrīvošanās no nastas" Šo brīvlaišanu autori uzskatīja par "tiesiskas līdzjūtības pienākumu" "pārskats par šo balasta eksistenču virkni un īsas pārdomas parāda,ka attiecība uz vairumu no tiem netiek apspriests jautājums par apzinātu atgrūšanu, t. i. novākšanu. Arī trūkuma apstākļos, kādus mēs sagaidām, mēs turpināsim ārstēt miesīgus defektus un hroniskas slimības ciktāl slimnieki nav garīgi miruši, mēs nebeigsim ārstēt miesīgi un garīgi slimos, kamēr pastāvēs kaut niecīgākā cerība uz veselības stāvokļa uzlabošanos, bet varbūt kādu dienu mēs nonāksim pie izpratnes, ka pilnīgi mirušo novākšana nav noziegums, amorāla darbība, nekāda emocionāla vardarbība, bet ir atļauts, vajadzīgs akts."
Deivids Hjūms Hjūms savās idejās par ētiku un morāli noliedz prāta lomu morālas rīcības izvērtēšanā un apgalvo, ka amorālu rīcību nenosaka, tas, ka tā ir pretēja saprātam. Hjūms uzskata, ka morālie ieskati ir iekšējās ticības motivēti. Viņš apgalvo, ja kāds tic tam, ka slepkavošana ir morāli nosodāma, tad viņš arī nekad tā nerīkosies. Saprāts pēc Hjūma var nodarboties ar loģiku un reģistrēt faktus, turpretim morālai rīcībai nepieciešama iekšēja ticība un sajūta, ka tā vai cita rīcība ir morāla vai amorāla. Hjūms brīvas gribas jēdzienu radikāli problematizē, norādīdams, ka brīvā griba nav savienojama ar indeterminismu un kā morāliskums nav rodams ne brīvajā gribā, ne determinisma, jo abu pieņēmumu konsekvences novestu pie bezatbildības. Tā piemēram, ja pieņemam, ka cilvēka rīcība ir determinēta, tad kā viņš var būt atbildīgs par to, ko viņš dara, ja viss jau ir noteikts iepriekš? Tomēr Hjūms apgalvo, ka arī brīva griba nevar būt avots morālai un ētiskai rīcībai, jo, ja pieņem, ka cilvēka darbībā ir neatkarīga un tā rodas spontāni, tad var secināt, ka tā nav arī atkarīga no cilvēka rakstura un nodomiem, līdz ar to no viņa nedrīkst prasīt nekādu atbildību. Šeit Hjūma uzskati šķiras no Kanta, kurš cilvēka rīcību uzskata par brīvu un kategoriskā imperatīva uzraudzītu. Hjūms gan apšauba saprata spēju noteikt morāles īpašības, gan neuzticas brīvas gribas jēdzienam, abi nojēgumi ir ļoti svarīgi Kanta idejās, līdz ar to var secināt, ka Hjūma ieskati par morāli krasi atšķiras no Kanta.